Uzdevums Nr.2

Ķermenī un ārpus tā

Šis ir uzdevums caur kuru vari sajust atšķirības, kādas ir esot ķermenī un kādas esot ārpus tā, jeb vērojot sevi no malas.

8 thoughts on “Uzdevums Nr.2

  1. Kristīne

    Pārsteidzoši,ka nevarēju uzreiz atcerēties tādu laimīgu brīdi,kad atcerējos,biju tajā labajā sajūta,bet 1.es kas atdalījās bija nosodošs un saskatīja,ka esmu nogurusi….nosodīja,2.es uztvēra visu labi,juta,ka viss kārtībā,ka tā jābūt,3.bija tāds kā dievišķs it kā viss būtu vienalga,bet tajā pat laikā vēroja ar miera sajūtu.

  2. dace

    Domās atgriezos brīvdienu pārgājienā pretī zelta rudenim kopā ar savu ģimeni – vīru, meitu, suni. Bija pavisam vienkārši atcerēties, cik labi un laimīgi jutos šajā skaistajā dienā. Atdaloties no pirmā ķermeņa, stāvāju nedaudz nostāk un skatījos uz sevi kā caur logu apzinoties, ka esmu laimīga un priecīga, bet no malas. Atdaloties no otrā ķermeņa, nostājos vēl gabaliņu tālāk un šīs sajūtas, kādas ir pirmajā ķermenī, bija jau grūtāk uztvert. Atdaloties no trešā ķermeņa sajutos tik vientuļa, ka lēnām devos prom, man nemaz vairs neinteresēja ne trešais, ne otrais , pat ne pirmais mans ķermenis. Kad sņēmu atļauju atgriezties, to izdarīju skriešus, nesagaidot komandu līdz galam, skrēju, paķēru pa ceļam visus savus mētelīšus un prom pie sevis, uz mājām, samīļoju savus mīļos un no laimes apraudājos, pilnīgi reāli apraudājos.

  3. Anita

    Neseno priecīgo brīdi atcerējos uzreiz un sajutos tajā. Jutos tikpat priecīga. Kad sāku atsalīties no sava pirmā ķermeņa sajūtas īpaši nemainījās. Mainījāš pozas, jo katram nākamajam bija interesanti paskatīties uz iepriekšējajiem. Pēdējā, jutos, ka attālinos no sākotnējā prieka.

  4. Sindija

    Kad atdalījos no sava ķermeņa, skaidri sev apkārt redzēju vietu, kurā esmu un cilveku ar ko kopā tur biju, sevi redzēju enerģiski runājamies, taču man gribējās raudat, vēlējos atpakaļ sava ķermenī un prieku ko jutu esot viena vesela vairs nejutu, gribeju atpakaļ. Kad atdalījos vel tālāk, jutos vien tālak un emocionali nesaistītāka ar savu ķermeni, taču fiziski starp visiem maniem ķermeņiem bija stipra saikne. Tikpat viegli, cik viegli atdalījos, tikpat viegli apvienojos un sajutu lielu prieku! Samīļoju savu ķermeni un jūtos laimīga esot apvienota!

  5. Ilze

    Nevarēu uzreiz atcerēties kaut ko ļoti, ļoti priecigu, tāpēc iejutos šodienas salīdzinoši priecīgajā situācijā. Drīzāk jau tai situācijā,kas bija tieši, tieši pirms es jutos priecīga un pateicīga. Skaidri redzēju vietu, kurā atrados, cilvēkus, kas apkārt, telpu.
    Kad atdalījos no sevis, uzreiz biju sev priekšā (skatījos uz sevi no otras puses, esot sev priekšā. Skatos uz sevi no malas,bet priecīgumu tur neredzu, tā situācija tāda sastingusi. Redzu, kas man mugurā, bet neredzu, kā man tas izskatās. Atdaloties no sevis, biju neredzama. Kad otro reizi vajadzēja iziet no sevis, bija tas pats mugurā, stāvēju tādā kā trijstūrī ar pārējām “es”. Bet es nevarēju iejusties trešajā “es”, biju otrajā “es” , redzēju mūs tā kā trīs, pirmā košāka, otrā blāvāka, trešā pavisam blāva. 4. reizi nevarēju iziet no sevis. Bet kaut kā mēģinot domāt par prieku, likās, ka iztēlojos sevi, raugoties nomalas, metot kūleni un aktīvi kustoties,priekā palecoties. Interesants uzdevums, bet grūtāk iztēlojams par pirmo.

  6. Linda

    Man ļoti patika, es labi atslābinājos, izjūtas gan bija neitrālas, kad skatījos uz sevi un saviem ķermeņiem, nejutu neko, ne prieku ne bēdas, sapratu,ka priecīga esmu jutusies ļoti sen, paldies, ka palīdzējat man atcerēties to skaisto dienu,kad biju skolniece un skaistā pavasara dienā braucu fotografēties, bija silts, smaržīgs gaiss, bija patīkami, jutos laimīga, kad izgāju no ķermeņa, tikai redzēju sevi no malas, bet nejutu neko, skatījos uz to kā uz filmu. Paldies!

  7. Elīna

    Laimīgo īsto mani pirmais ķermenis apskauda!!! TIko dīvaini, jo tā taču ir manis pašas laime, priecīgs mirklis, bet man pašai skauž? Otrais ķermenis, aizstāvot mani no skaudīgās būtības, aizstāvot maigi apķēra manu īsto ķermeni. Trešais ķermenis, nedaudz padomājis, apsēdās lotusa pozā, turpat gaisā karājoties aiz mana īstā ķermeņa, mierīgi un pat nedaudz skumji noskatījās, drīzāk uzmanību pievēršot tālumā degošajam Līgo ugunsratam, kas mani sākotnēji darījis priecīgu. Ejot atpakaļ katrā ķermenī pēc kārtas sajūtas nedadz atkal uzjundīja – aizsardzība, skaudība, prieks.
    Par skaudību kauns, par aizsardzību pārsteigums, bet par prieku – laime, jo reti kad esmu no sirds priecīga.
    Paldies!

  8. Daiga Valdmane

    Mirkli atcerējos. No sākuma vienu, tad vēl vienu. Skaisti. Izskatījos skaista un laimīga. Lai gan situācija bija darbā un tas noskaņojums bija labs, jo visiem tajā reizē bija lielisks noskaņojums. Viki, kas bijām iersaistīti sarunā, smējāmies un jautrojāmies.
    Nebija grūtības ar pirmo ārpusķermeņa redzējumu, bet tālāk gan bija sarežģīti atdalīties. Aizdomājos, kāpēc. Laikam jau tāpēc, ka biju pieradusi domāt, ka mums ir dvēsele un ka tā mēdz no mums atdalīties, bet nekad nebiju iedomājusies, ka var tālāk dalīties. Tad nu izfilosofēju, ka bija grūti tāpēc, ka biju pieņēmusi stereotipu, kuru tagad bija jāmaina.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes:

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>