Uzdevums Nr.3

Rotaļlieta

Šajā uzdevumā Tev ir iespēja atgriezties savā bērnībā un ieraudzīt un atcerēties to, ko ļoti ilgu laiku biji aizmirsis.

Lūdzu, atstāj savu komentāru par piedzīvoto uzdevuma laikā!

6 thoughts on “Uzdevums Nr.3

  1. Kristīne

    Visu atcerējos par lelli,ko man uzdāvināja tētis,uzdevumu noraudāju….sajūtas daudz.tas bija mīlestības apliecinājums no viņa man,lelli vsu laiku uzpasēju,tagad ar to spēlējās mana krustmeita!

  2. Anita

    Žēl,taču nerdzēju neko no savas bērnības. Nevaru pat atcerēties arī tagad apzināti jebko no turienes.

    • IevA

      Var mēģināt caur kādu savu bērnības fotogrāfiju ieiet bērnības notikumos un tādā veidā iekustināt atmiņu.

  3. Sindija

    Atgriezos dzīvoklī, kurā dzīvojām, kad man bija aptuveni 7 gadi, āra bija vasara, skaista diena. Rotaļlieta nenāca nekāda konkrēta, krāsojamās grāmatas, mašīnītes, cigaresu paciņas (bija modē krāt oriģinālas ārzemju pa vienai, dažadas). Tad ienaca prātā auskari spilgti sarkani klipši, mīļais tētis atveda no jūras, (vispār visas lietas, kas ienāca prātā, ir viņa dāvinatas), taču ar mani kopa bija mīļā mamma (nu jau 10 gadus viņa ir mirusi), viņu saredzēju skaidri, samīļoju un pateicu, ka ļoti mīlu!!! Tēti labi redzēju, gan drēbes, gan matus, smaidīgs, mīļš! Bija arī ciemiņi, viens pāris pieaugušie (tagad viņus arī satieku retu reizi uz ielas). Auskari-klipši stavēja uz plauktiņa , man blakus, es uz viņiem skatījos un priecājos! Kad atminējos, cik labi jutos, kad liku ausīs tos, prieks pārņēma. Kas ar tiem notika-droši vien pazaudēju!!! Varbūt pat arī savas mazās māsa līdzīgus šiem arī pazaudēju! Kad bija jadodas prom, no dzīvokļa, saku realitātē raudat un gribējās uzkavēties, samīļot so dzīvokli!!! Raudu vēl tagad, bet bija patīkams ceļojums, tikai sapratu, ka man nav atmiņā palikusi īpaša viena rotaļlieta!

  4. Ilze

    Nevarēju atcerētiesmīļāko rotaļļietu. Vispār īpaši rotaļļietas neatceros. Atminos vien bārbiju, kurai šuvu drēbītes un taisīju gultiņu. Sāku atcerēties dzīvokli, kurā bērnībā dzīvojām. Nez no kurienes man bija iepaticies mazās māsas spēļu lācītis, tādā blāvi oranžgrēmīgā krāsā. Vienkāršs, mīksts. Liku viņu sev blakus,kad gāju gulēt. Patika, ka viņš ir blakus,tur. Ārā redzu vasaru. Tagad nemaz nezinu, kur tas lācītis ir. Varbūt turpat dzīvoklī palika, māsas rotaļļieta tomēr, sev nepiesavinājos. Vai arī izaugu. Man tāds tīneidžerisks vecums, varbūt pirms/ ap 10 gadiem. Pidžammā sevi redzu, smukiem , spīdīgiem gaišiem matiem.

  5. Elīna

    Atcerējos mammas dāvātos rotaļu ratiņus sarkanā krāsā, kuru ritentiņiem brīnišķīgi līgana gaita, iekšā matracītis, kapucīti var atlocīt. Blakus tikai mamma, varbūt vectēvs, bet tas, šķiet, piefantazēts klāt.. Ratiņi svarīgi, jo ir liela rotaļlieta, nevis kā pārējias – viss mazs, un no plastmasas, ātri pazūdošs. Vēlāk ratiņi tika glabāti bēniņos, kuros dažreiz uzkāpu, lai apskatītu savas bērnības dienu zīdaiņdrēbītes, un citas mantiņas. Kad jau biju pieaugušāka, diemžēl, kamēr ar mammu bijām peļņā Eiropā, visu mantību, ieskaitot grāmatas, mēbeles, drēbes un visus ikdienas sīkumus, kas saistās ar mājām, izpārdeva dzīvokļa saimniece, tādā veidā dzēšot īres parādu par dzīvokli.
    Lai gan finansiālie apsvērumi skaidri, kas un kāpēc notika tieši tā, tomēr notikums atstājis lielas pēdas manā sirdī, kas uzdevuma laikā sāka skumīgi sāpēt, arī fiziski. Ikdienā nekrāju mantas un nepiesaistu sevi vienai dzīvesvietai, lai atkal kaut ko nezaudētu, ja nespētu atļauties to uzturēt. Bet viss, kas līgani brauc, joprojām patīk.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes:

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>