Šajā uzdevumā Tev būs iespēja pārvietoties pa savu dzīves līniju.
5 thoughts on “Uzdevums Nr.4”
Kristīne
Atgriezos dažādos svētkos,kur daudz mīļu cilvēku man apkārt.atgriezos ar laikā ar lieliem lēcieniem-līdz pat brīdim,kad vēl nepiedzimu.bija viegli
Anita
Atcerēties izdevās. Ļoti skaidri saredzāju visus un visu,kas notika, arī sajūtas. Skaisti!
Sindija
Savu dzīves līniju ieraudzīju, kā kartē brūni-orandžu plūstošu šauru upīti-skatoties no putna lidojuma. Taču, kad vajadzeja parvietoties, tad kā taisnu līniju, kura pagarinājās man atgriezoties pagatnē. Visus notikumus, ko atcerejos, jutos labi, pārliecinata par sevi, labi izskatījos, taču bija arī kamols kaklā, kad secināju tuvākais ko pirmo bija jaatceras, ka jutos vientuļa no vīra puses, nepamanīta. (Tagad šķiramies). Taču citos arī kopā pavadītos momentusnar prieku atcerejos.
Pildot šos uzdevumus esmu emocionāla un plūst asaras!
Elīna
Laika līnija kā pelēks trotuārs manā priekšā pilnīgī baltā laiktelpā. Visiem notikumiem vienojošais ir – es esmu svarīga, es esmu vienīgā, kas šajā brīdī kādam ir viss. Mīļotais vīrietis, klavieru skolotāja, tēvs – tie, kuru priekšā sevi īpaši jāparāda vai kas vienkārši mani mīl, jo esmu. Jocīgi, ka nepavīd tie, par kuriem it kā būtu jāiedomājas pirmām kārtām, varbūt tapēc, ka šie cilvēki vairāk saistās ar pienākuma izjūtu, nevis tādu īstenu prieku.
Daiga Valdmane
Pārvietošanās izdevās labi. Bija dīvaina sajūta galvā, kad spolēju dzīvi atpakaļgaitā. Interesanti, patiešām.
Atgriezos dažādos svētkos,kur daudz mīļu cilvēku man apkārt.atgriezos ar laikā ar lieliem lēcieniem-līdz pat brīdim,kad vēl nepiedzimu.bija viegli
Atcerēties izdevās. Ļoti skaidri saredzāju visus un visu,kas notika, arī sajūtas. Skaisti!
Savu dzīves līniju ieraudzīju, kā kartē brūni-orandžu plūstošu šauru upīti-skatoties no putna lidojuma. Taču, kad vajadzeja parvietoties, tad kā taisnu līniju, kura pagarinājās man atgriezoties pagatnē. Visus notikumus, ko atcerejos, jutos labi, pārliecinata par sevi, labi izskatījos, taču bija arī kamols kaklā, kad secināju tuvākais ko pirmo bija jaatceras, ka jutos vientuļa no vīra puses, nepamanīta. (Tagad šķiramies). Taču citos arī kopā pavadītos momentusnar prieku atcerejos.
Pildot šos uzdevumus esmu emocionāla un plūst asaras!
Laika līnija kā pelēks trotuārs manā priekšā pilnīgī baltā laiktelpā. Visiem notikumiem vienojošais ir – es esmu svarīga, es esmu vienīgā, kas šajā brīdī kādam ir viss. Mīļotais vīrietis, klavieru skolotāja, tēvs – tie, kuru priekšā sevi īpaši jāparāda vai kas vienkārši mani mīl, jo esmu. Jocīgi, ka nepavīd tie, par kuriem it kā būtu jāiedomājas pirmām kārtām, varbūt tapēc, ka šie cilvēki vairāk saistās ar pienākuma izjūtu, nevis tādu īstenu prieku.
Pārvietošanās izdevās labi. Bija dīvaina sajūta galvā, kad spolēju dzīvi atpakaļgaitā. Interesanti, patiešām.